Frederiks Šopēns

Mikolaja un Justīnas Šopēnu dēls- Frideriks Francišeks1 piedzima 1810.gadā 1.martā Želazova Volā. 1810.gada oktobrī Skarbeku un Šopēnu ģimene pārcēlās uz Varšavu. Tas bija Napoleona impērijas laiks, kad nekaunīgais diktators koķetēja ar Poliju. Pārcelšanas un Varšavu pārmanīja Šopēnu dzīvi. Mikolajs Šopēns dabūja franču valodas pasniedzēja vietu Varšavas licejā. Liceja ēkā (Sakšu pilī) Mikolajam Šopēnam ierādīja kroņa dzīvokļi.
Bet liceja pasniedzēja alga nebija liela, naudu izmaksāja neregulāri, tāpēc Mikolajam Šopēnam bija jāmeklē papildu ienākumu avoti. Lai piepelnītos, viņš iekārtoja savā dzīvokļī privātu pansiju liceja audzēkņiem – šļahtiču (nevis aristokrātu) ģimeņu dēliem, kuru vecāki dzīvoja ārpus galvaspilsētas.
Mikolaja Šopēna pedagoga spējas, viņa izcilās stingra, ļoti prasīga, bet taisnīga audzinātāja īpašības pansiju paradīja pazīstamu un populāru. Tā sākas Mikolaja Šopēna sabiedriski pedagoģiskā darbība, kas bija cieši saistīta ar nacionālās kultūras straujo pacēlumu, poļu izglītības izaugsmi un attīstību.
Klausoties mūziku, Frideriks Šopēns bērnībā raudāja – jau agri izpaudās nervozais jūtīgums. Kvēla mūzikas mīlestība drīz vien pamodās bērnā un rada dažādu izpausmi: te viņš ar interesi aplūkoja un nospieda klavieru taustiņus, te ilgi, piekļāvies mātei pie ceļiem, klausījās viņas klavieru spēlē, te naktī izlēca no gultiņas un, aizkļuvis tumsā līdz instrumentam, mēģināja pēc atmiņas atkārtot dienā dzirdētās melodijas.
Kamēr bērns, no vecāku dedzīgā gādība pasargāja no visām likstām, uztvēra daudz dažādu iespaidu, Eiropā risinājās lieli vēsturiski notikumi.
Friderika Šopēna apzinīgās radošas dzīves sākums- klavieru spēles mācības čeha Voiceha Živnija vadībā 1817. (1816?) gadā - laika ziņā vēsturiski tieši sakrīt ar “kongresa Polijas” sākumu2.
Bet Friderikam diezin vai bija nepieciešams vairāk pieredzējis pedagogs. Viens no izcilākajiem Šopēna pētniekiem Z. Jahimeckis asprātīgi izteicies, ka Živnijs drīzāk bijis sava ģeniālā skolnieka straujo panākumu liecinieks nekā viņa skolotājs.
Skolniekam bija tik spoži panākumi, ka Živnijs drīz pārtrauca nodarbības, jo nezināja, ko varētu viņam vēl mācīt. Šopēns, tāpat kā citi ģeniāli cilvēki, zināmā mērā izskoloja pats sevi. Taču vēlāk viņš vienmēr pieminēja Živniju ar mīlestību un cieņu. 1829.gadā viņš rakstīja piederīgajiem no Vīnes, ka “Živnijs un Elsners varētu iemācīt vislielāko ēzeli3…