Jau sākotnēji Gēte parāda, ka jebkurā mīļā un jaukā dzīvnieciņā (tas šoreiz bija suns, bet varēja būt jebkurš cits dzīvnieks vai pat cilvēks) var slēpties velns, kas ir nemitīga ļaunuma iemiesojums, lai gan no ārpuses tā viss neliekas. Kā ļaunie tēli tiek izmantoti arī gari un raganas. Gēte, izmantojot vienu no saviem tēliem – Vāgneru, pasaka ar pietiekoši tiešiem vārdiem, kas ir šie gari, raganas un viņu pavēlnieks – velns. Vāgners Faustam saka: „Ak, nesauc pēc šī pazīstamā bara, [..]. Mums paklausīgi, ātri steidz tie klātu, Lai posta tīklos tad mūs valdzinātu, Tie teicas pašas debess sūtīti Un melo, smaidot it kā eņģeļi.” Kā arī Vāgners izcili pasaka frāzi, kas attiecas uz suni un tajā pašā laikā uz velnu: „Kāds jocīgs lopiņš, kā viņš lec! Vai ej vai stāvi, viņš pie tevis sienas, Kad uzrunā, tad tūdaļ augšup slienas; Tik nomet ko, viņš pienes to tūlīt, Pēc koka ūdenī to vari dzīt.” …
