Manas pārdomas pēc baletdejotāja Nikolaja Ciskaridzes TV online lekcijas noklausīšanās par tēmu "Par un ap krievu baletu"

Un vēl - māksliniekam jāapzinās, ka starp dejošanu un cilvēkmūžu nevar likt vienādības zīmi. Jāprot laikus apstāties, jo balets ir māksla jauniem cilvēkiem. Parasti pēc aiziešanas no skatuves dejotāji kļūst par skolotājiem, daži apgūst jaunas prasmes.
Vai problēma var būt skatītājs? Bez šaubām. N. Ciskaridzes skatījumā šī brīža baleta apmeklētājs nezina, kas ir romantisma stils, neiedziļinās uzveduma saturā un nespēj uztver vēstījumu. Viņaprāt, centrālais notikums nav pati baleta izrāde, bet parādīšanās sabiedrībā, jo īpaši kultūras vidē, lai radītu priekšstatu par sevi kā nobriedušu un kompetentu personību. Lielākajai daļai cilvēku teātris ir tikai vēsturisks objekts. Darbības, kas tur notiek, ir otršķirīgas.
Pēc baletdejotāja, horeogrāfa un pedagoga Jurija Grigoroviča (Юрий Николаевич Григорович) domām, mūsdienu skatītāja nostāju pret šo skatuves mākslas veidu raksturo vieglprātība, tumsonība (analfabētisms un neaudzināšana) un patērētāja attieksme, tomēr baletu grauj ne tikai aizspriedumainie un garā vājie baleta apmeklētāji, bet arī tie mākslinieki, kuri tiecas pēc vieglas peļņas un lētas popularitātes gan profesijas ietvaros, gan ārpus mākslas pasaules.
N. Ciskaridze novērojis, ka pastāv būtiska atšķirība starp rietumu un Krievijas skatītāju. Rietumos cilvēki ir jūtīgi un ļoti atkarīgi no kritiķu vērtējuma par izrādi. Tātad – slikta recenzija ir bīstama, jo tas nozīmē pustukšu zāli. Krievu auditorija nepakļaujas citu atsauksmēm, varētu pat teikt, ka ir vienaldzīgi, jo negrib lasīt to, ko domā citi. Skatītājs pats vērtē, jo saprot, ka kritiķis tāpat kā režisors cenšas būt oriģināls un reizēm mēdz izdomāt kaut ko tādu, ko neviens cits tur noteikti nesaskatītu. Cik tad kritika var būt objektīva?!
Ja uzvedums atskaņojas skatītāja dvēselē, tad tas ir mākslas darbs. Šeit gan nav runa par vienkāršu ziņkārību, ko spēj izsaukt jebkuri spilgti paņēmieni notikumu attēlošanā, bet gan par tādu skatītāja dvēselisko stāvokli, ka izgaist robeža starp darbību uz skatuves un auditoriju. Ja vari uzveduma laikā izbaudīt to, ka zālē esi tikai tu un tas, kas notiek uz skatuves, uzveduma autors ir ticis galā ar būtību – licis just un pārdzīvot.
…