Kad arī sievietes sāka pieņemt dienestā, tad vīrišķība tika iedragāta, tomēr vīrieši atrada iespēju arī tagad kā pacelt sevi augstāk – tie aprunāja sievietes dienestā, kuras varēja nepildīt fiziski smagos pārbaudījumus, vai kad tās nespēja saglabāt emocionālo stabilitāti.
Aprakstītās un attēlotās vadošās maskulinitātes konstrukcijas, manuprāt, nav labvēlīgas indivīdiem vai apmierinošas sabiedrībai. Jāmaina būtu vīrišķības definīcijas, izsvītrojot lieko agresivitāti, jo tā lielā mērā iespaido vīrieša attiecības ar citiem vīriešiem, kā arī sievietēm. Vardarbība kā maskulinitātes daļa ir nepieņama iezīme, pēc manām domām, sabiedrībai nevajadzētu ar to samierināties. Jau no mazotnes konfliktus vajadzētu iemācīt atrisināt miermīlīgā veidā, jo maskulinitāte ir pats lielākais riska faktors skolas vardarbībā. Puiši jūtas nepietiekami, salīdzinot ar vadošo maskulinitātes definīciju, viņi pielīdzina sevi tajai. Tā arī rodas homofobiskas bailes. ‘‘Homofobija ir naids, kas padara vīriešus heteroseksuālus.’’ Puiši izmanto tādus apvainojumus kā gay un faggot, lai aizskartu citus un padarītu sevi vīrišķīgākus. Pieļaujot un izsakot degradējošas un pazemojošas piezīmes, tiek nodrošināta sava maskulīnā identitāte, panākot grupai sevi pieņemt.
Maskulinitāte ir tik trausla... Un viņi vēl saka, ka sievietes ir tas vājais dzimums.
…
