Pēteris I ir slavens ar savām reformām, bet reizē arī ar tirānisko vadīšanas veidu. Iespējams, ka Pētera I psihi ir pamatīgi iedragājusi bērnības dramatiskie iespaidi, tādēļ viņam bija tieksme uz trakulīgi uzdzīvi, cietsirdīgu attieksmi pret pavalstniekiem un pat pret sev tuvajiem radiniekiem. Pēteris I bija 12-tais bērns caram Aleksejam I, tādēļ neviens viņu neuzskatīja par troņmantnieku, tomēr viņu ievēlēja par caru. Un tad sākās Pētera I tirāniskā valdīšana un reformācijas.
Pētera I valdīšana sākās ar viņa vecākās māsas, reģentes, Sofijas ieslodzīšanu uz mūžu Novodjevičas klosterī. Cara Ivana V statusu nemainīja, taču tika izraidīts no galma un norobežots no visiem valstiskiem jautājumiem. Sofijas padomnieks, eiropofils kņazs Goļkins tika izsūtīts trimdā. Pēc patriarha lūguma, enciklopēdistam, Medvedjam nocirta galvu. Valsts pārvaldes amatos Pēteris I iecēla mātes radiniekus no Nariškinu dzimtas. Tikai pēc mātes nāves, 1694.gada 25.janvārī, Pēteris I sāk nodarboties ar valsts pārvaldi. 1721.gada 22.oktobrī (2.novembrī) Pēteris I kronējas par „viskrievijas imperatoru”. Pēteris I pats personīgi piedalījās strēlnieku masveida spīdzināšanā un nāvessodos pēc to apspiešanas 1698.gadā. Pēteris I nogalinājis kādu savu kalpu, jo tas nebija pietiekami ātri noņēmis cepuri cara priekšā.…
