Dažādos Latvijas apgabalos bija gadsimtu gaitā izveidojušās atšķirīgas tradīcijas, kā veidot māju pagalmus un saimniecības ēku grupējumus ap tiem. Pārsvarā , Kurzemē: Talsu, Kuldīgas un Saldus apkārtnes pagastos līdz 19. gs. māju pagalmu parasti veidoja taisnstūra veidā; šis četrstūris varēja būt gan garāks, gan īsāks, taču reti tuvojās kvadrātam.
Kādi uzskati bijuši nozīmīgi, zemnieku saimniecības pagalmu plānojot un ēkas izgrupējot, var spriest no tā kā 19.gs. tika spriests par atsevišķām saimniecībām. Vispirms jau mājas bez kokiem, pat bez dažiem uzskatīja par plikām un ļoti nejaukām un to īpašnieku dēvēja par nolaidīgu un par sliņķi – nevīžojot pat ne kociņa iestādīt. Par aplamu turēja tādu pagalma veidu, kur istaba ( dzīvojamā ēka ) ir zemākā vietā nekā pats sētsvidus vai citas ēkas. Šķita pats par sevi saprotams, ka lietus vai sniega kušanas ūdeņiem jākrājas nevis durvjpriekšā, bet it drīz jāaiztek projām kaut kur uz leju.
Daudzu Kurzemes, īpaši Kuldīgas apkārtnē māju ēku grupējuma plānā varēja saskatīt vienu un to pašu tipu. Gandrīz visas šīs mājas bija ļoti vecas, tātad gandrīz bez izņēmuma celtas laikos, kad tās bija muižas, resp. barona, īpašums. Tāpēc jāspriež, ka pagalmu plānojums tajās bijis muižas diktēts.…
