Ir skumjas lirikas pilna latviešu dzeja. Daudzi dzejnieki nonākuši nāves skavās pašā dzīves briedumā, pirms vēl paguvusi uzrakstīt savas labākās dzejas rindas. Un tomēr mēs viņus atceramies ne tikai vēstures kontekstā. Mēs lasām šo dzeju arvien no jauna un jauna, atrodot arvien jaunas nianses. J.Esenberģis, E.Veidenbaums – šiem un vēl daudziem citiem nevar nepamanīti paiet garām. Tāpat arī J.Ziemeļnieka un A.Skujiņas lirikai, kuru skumjais, sapņainais dzīves skatījums, škiet, saplūst vienotā sarunā.
Vēl nesasniedzot Kristus vecumu, slimība gulda kapā J.Ziemeļnieku – skumjo sapņotāju. Paliek tikai atmiņas un dzeja – paša dzejnieka vārdi:
Un, kad pēc gadiem, kad būšu es miris,
Tu, tālais draugs, reiz lasīsi šīs dzejas, -
Es redzēšu, kaut smiltīs būšu iris,
Kāds savāds maigums staro tev uz sejas.…
