Ergonomika

Vārdam ergonomika ir grieķu izcelsme, un tulkojumā tas nozīmē ergon – (cilvēka) darbs un spēks, nomos – likums vai noteikumi. Tātad ergonomika ir zinātne par cilvēka attiecībām ar darbu. Ergonomikas uzdevums ir darba procesa un darba vides piemērošana cilvēka psihiskajām un fiziskajām iespējām, lai nodrošinātu efektīvu darbu, kas neizraisa draudus cilvēka veselībai un kuru var viegli izpildīt. Ergonomikas pirmsākumus var atrast jau Aristoteļa, Hipokrāta un Galena darbos. Viņi runā par anatomiskajām sakarībām organismā. Leonardo da Vinči 16.gs. savos darbos iemūžinājis cilvēka ķermeņa kustības. Pirmos zinātniskos pētījumus par cilvēka un dzīvnieku kustībām veica itāļu pētnieks Borelli (1608.- 1679.), kurš savā darbā “De moto Animalum” aprakstījis galvenās kustību formas – peldēšanu, iešanu, lidošanu. Šajā darbā pirmo reizi tika noteikts cilvēka smaguma centrs. Ergonomika strauji attīstījās 2. pasaules kara laikā. Šajā laikā pirmo reizi tika uzsākta cilvēka un tehnoloģiju savstarpējo attiecību koordinēšana: inženiertehniskais personāls, darba zinātnieki, ārsti, antropologi, psihologi un fiziologi kopīgi mēģināja rast risinājumu, strādājot ar militāro aprīkojumu. Jēdziens "ergonomika" vispārīgi nozīmē dažādu produktu un sistēmu atbilstību cilvēkam. Attiecībā uz informācijas sistēmām var runāt par darba vides un vietas, datora aparatūras un programmatūras ergonomiskumu jeb piemērotību lietotājam. Ergonomika ir zinātne par darbu, kas pētī disciplīnu, kas saistīta ar regulējamu darba vidi cilvēka garīgās un fiziskās labsajūtas nodrošināšanai. Erganomikas mērķis ir padarīt darbu patīkamu, sakārtojot cilvēka eksistences mehānismu - sakārtota vide mazina bioloģisko noslogotību, panākot maksimālu darba efektivitāti un novēršot profesionālo slimību cēloņus. Ergonomika balstās uz sasniegumiem profesionālajā psiholoģijā, profesionālajā socioloģijā, fizioloģijā, higēnā, medicīnā, darba organizēšanā un antropometrijā, kā arī uz tehniskajām zinātnēm (materiālu tehnoloģijas,mehānika). Ergonomiku var iedalīt konceptuālajā ergonomikā (apvienojot ergonomikas principus ar attīstības un dizaina nostādnēm) un korektīvajā ergonomikā (darba apstākļu uzlabošana, modernizējot esošās darba vietas – mašīnas, iekārtas). Ergonomika pilda dažādas funkcijas gan rūpniecībā, gan biroja darbā, gan ikdienas dzīvē. Šobrīd ergonomika sastopama gandrīz visās cilvēku darbības jomās, piemēram, ražošanas tehnikā un tehnoloģijās, produktu kvalitātē, biroja darbā (jo īpaši ar datoriem aprīkotās vietās), interjera dizainā, kā arī transporta, sporta un izklaides jomās. Cilvēkam ir dabiska tieksme pielāgot apkārtējo vidi savām vajadzībām un īpatnībām. Jau senatnē pirmie no koka un kaula veidotie darbarīki un ierīces bija vienkārši, un to forma bija maksimāli piemērota veicamajam darbam. Taču par ergonomiku kā zinātni sāka runāt tikai 20. gs. sākumā. Mūsdienās ergonomikas jēdziens ir paplašinājies, tāpēc ir nepietiekami, runāt par ergonomiku, aprobežojoties vienīgi ar cilvēku un tehnisko līdzekļu savstarpējo mijiedarbību. Tāpēc ergonomikas jēdzienā jāiekļauj arī visus darba videi raksturīgos aspektus – organizatoriskos, vides un citus faktorus. Jāņem vērā visi darba apstākļi, kas varētu sekmēt darbinieka labklājību, pašu darbu, darba procesu, slodzi utt. Vispārīgi ergonomiku var definēt kā paņēmienu kopu, kuras mērķis ir darba un cilvēka savstarpēja piemērošanās. Šajā definīcijā tiek izcelts tas, ka ergonomika ir daudznozaru zinātne. Ergonomika ieviesta darba vidē, lai samērotu slodzi un kustības, kas nepieciešamas darba uzdevuma veikšanai, ar cilvēka darba vietas izmēriem – lai cilvēks varētu veikt darbu ar minimālu skaitu kustību, kas novērstu nevajadzīga noguruma attīstīšanos un panāktu augstāku produktivitāti pēc iespējas mazākā laika posmā. Ergonomika pēta darba vietu plānošanas un dizaina paņēmienus, kas nodrošinātu indivīda un darba vietas piemērošanos. Kādēļ mēs runājam par ergonomiku un kam tā ir nepieciešama? Tādēļ, ka tā veicina veselīgāku darba vidi un saudzē cilvēci, ja vien mēs ievērojam un saudzējam paši sevi! Ergonomikai ir liela nozīme – mazāka darbinieku prombūtne slimību dēļ, mazāk darba traumu un negadījumu, patīkamāka labsajūta darba vietā, lielāks darba ražīgums, konkurētspējīgi produkti un pakalpojumi.