Konkrētajā gadījumā jautājums bija lemjams nevis par iespējamo mantinieku tuvumu pēc šķiras principa, bet gan, izvērtējot tuvākos dzīvos un mantot spējīgos likumiskos mantiniekus. Šāds pieteicēja arguments ir pretrunā ar Civillikumu, jo saskaņā ar Civillikuma 390.pantu mantinieki manto pēc likuma, kad nav mantojuma līguma vai testamenta, vai kad tie nav spēkā.
I.D. pieteicās kā testamentārā mantiniece, testaments joprojām nav atzīts par spēkā neesošu.
Bāriņtiesu likuma 40.panta pirmās daļas 4.punktā teikts, ka bāriņtiesa saskaņā ar tiesas lēmumu par aizgādnības nodibināšanu ieceļ aizgādni mantojumam. Aizgādņus izrauga mantojuma lietā ieinteresētās personas un, ja viņiem ir vajadzīgās īpašības, apstiprina bāriņtiesa. Bet kad lietā ieinteresētās personas nevienu neieteic par aizgādni, tad aizgādņus ieceļ pati bāriņtiesa (Civillikuma 661.pants).
No minētā izriet, ka par aizgādni atstātajam mantojumam izrauga mantojuma lietā ieinteresētās personas, pārliecinoties, vai šīm personām ir vajadzīgās spējas un īpašības.
Analizējot šo spriedumu, autori sākumā māca divdomība par to, kuram tad īsti būtu tiesības būt par likumīgo mantojuma aizgādni. Tomēr, izanalizējot situāciju no likumīgā skata punkta, autore uzskata apgabaltiesas spriedumu par taisnīgu un pareizu.
…
