Par to, ka mūzika eksistējusi senos laikos, liecina arheoloģiskie izrakumi. Uz alu sienām redzami zīmējumi, kuros attēloti dziedoši, dejojoši īpatnējas mūzikas instrumentus spēlējoši cilvēki.
Sākumā cilvēki atdarināja dabā dzirdamās skaņas, putnu un zvēru balsis. Viņi pielūdza elku dievus, saistot šo pielūgšanu ar dažādiem rituāliem. Tā kā senos laikos nebija skaņas augstuma apzīmējumi, tad visai senajai mūzikai bija improvizācijas raksturs. Pirmais mūzikā attīstījās ritms, un tikai daudz vēlāk melodija. Ļoti augsta mūzikas kultūra attīstījās senajās valstīs.
Senajā Ēģiptē mūzikai bija monumentāls raksturs. Tūkstošiem cilvēku piedalījās muzikālos uzvedumos – mistērijās, kurās dalībnieki bija tērpti maskās, atdarinot dievus. Ēģiptē pazina flautas, obojas, arfas, divstīgu vijoles. Tika sacerētas slavinājuma dziesmas faraoniem. Tempļos virtuozas dejotājas dejoja rituālu dejas. Ar hieroglifiem centās attēlot mūzikas skanējumu. Pilnīgi atšķirīga mūzikas kultūra izveidojās senajās austrumu zemēs – Indijā un Ķīnā.…
