Secinājumi.
1. Iepazīstināšana ar dabas vidi sekmē bērna izziņas darbību.
2. Daba rosina bērna izziņas sfēras attīstību, un savukārt rodas bērniem pozitīva attieksme pret dabu.
3. Var secināt, primārās bērnu izziņas darbību attīstošais faktors, kas reizē iespaido gan viņa emocionālo, gan intelektuālo attīstīšanu ir tuvākā apkārtne, vide kurā viņš mīt, daba.
4. Var secināt, ka iepazīstināšana ar tuvāko apkārtni ir kvalitatīva tikai tad, ja tiek izmantota daudzveidīga un radoša pieeja darba formu izvēlē un organizācijā.
Mūsdienās neviens vairs nešaubās, ka daba ir jāsargā. Dabai ir tiesības pastāvēt ne tikai tāpēc, ka tā nes labumu cilvēkam, bet pirmkārt, tāpēc, ka tā eksistē. Tādu mūsdienīgu pieeju ekoloģisko problēmu risināšanai, kad uzmanības centrā atrodas nevis cilvēks, bet ekoloģiskā lietderība, sauc par ekocentrisku. Kaut gan egocentrisko pieeju atbalsta arvien vairāk pedagogu, dabas pētnieku, zinātnieku, dabas aizsardzības darbinieku, lielākā daļa iedzīvotāju joprojām dabu uzskata par savu vajadzību apmierināšanas avotu. Cilvēku zināšanas par ekoloģiju vēl nav tādā līmenī, lai cilvēki varētu optimāli sadarboties ar augiem, dzīvniekiem un citiem dabas objektiem. Šādu attieksmi pret dabu sauc par objekta pragmātisku. Ekoloģiskās audzināšanas galvenais uzdevums ir panākt, lai cilvēks dabas objektus uztver kā subjektus un viņa attieksme pret dabu būtu nepragmātiska. Tā kā cilvēka attieksme pret dabu sāk veidoties jau agrā vecumā, kad bērnā veidojas izpratne par labo un ļauno, skaisto un neglīto, pedagogam ir vecami divi uzdevumi:
1. izglītojošais – sniegt bērniem zināšanu pamatus par ekoloģiju
2. audzinošais – izveidot bērniem attieksmi pret dabu
Attieksme pret dabu veidojas no attieksmes pret katru konkrētu dabas objektu: pret ainavām, ekosistēmām, dzīvām būtnēm.
…
