Stāsta galvenā tēma ir nemierīga cilvēka dvēseles stāvokļa atklāsme. Šajā darbā autore ir attēlojusi izmisušu cilvēku, kas vairs neredz mērķi dzīvē. Tas ir spilgts apziņas plūsmas piemērs, jo tajā autore sīki fiksēja nemiera pārņemta cilvēka apziņā notiekošos procesus un parādīja viņa iekšējo pasauli ar tās vēlmēm un impulsiem, ko cilvēks iegūst dažādos notikumos.
Darbā ir ļoti daudz personifikāciju un salīdzinājumu. Ekspozīcija ir ļoti neliela, tajā atklāta apkārtējā pasaule, kurā ir „nepieklājīgs, skaists rīts” (šis epitets izsaka pretstatus, jo daiļš un piedauzīgs ir grūti savienojami jēdzieni, tēlotais cilvēks savā izmisumā nevar pieņemt, ka pasaulē var būt kaut kas brīnišķīgs, to viņš uztver kā izsmieklu, jo viņu „dīda nemiers”). Salīdzinājums „zeme kā slims, spalvu nometis dzīvnieks ar sarkani melnām vātīm” atspoguļo literārā varoņa iekšējo stāvokli, viņš, iespējams, ir pazemots, un šīs sajūtas arī ir šī nemiera cēloņi. Viņš jūtas neaizsargāts un ievainots, tam ir grūti elpot. Sākas pirmais sarežģījums. Varonis grib „sadzerties miglas” , kas ir „vispārīgs nezināmā simbols, „pelēkā josta” starp realitāti un irrealitāti”. 1
…
