Mēs lielā mērā dzīvojam no Vakarzemes mākslas lielās vēstures, kurā izveidojusies kopīga valoda. Mākslas situācija, ko piedzīvojam šajā gadsimtā , tiek uzskatīta par pārrāvumu vienotajā tradīcijā.
Hēgeļa filozofijas pretenzija – pacelt kristīgā vēstījuma patiesību jēdzienā. Viņa filozofija padziļināja filozofu un teologu domāšanu. Hēdelis domāja, ka mākslai nepiemīt tā pašsprotamība ar kādu grieķu pasaulē saprata dievišķo. Dievs un dievišķais grieķu kultūrai atklājās tās tēlojošās veidojošās teiksmes formā. Vakarzemes kristīgā māksla – attaisnojuma veikums, kuru īstenoja kristīgā baznīca un humānistiskais sajaukums ar antīkās pasaules tradīciju.
Mūsu problēma – aptverošās pašsapratnes kopīga vairs nepastāv, jau no 19.gs. Jau 19.gs. mākslinieki uzskatīja, ka nepastāv komunikācijas pašsaprotamība starp mākslinieku un cilvēkiem. Mākslinieks jūtas kā „jaunais pestītājs”.
19.gs. tika iedragāta perspektīvas nozīmība. Tas vērojams Hansa fon Marē gleznās, ar to saistās revolucionārā kustība. Renesansē tiešā perspektīva kļuva saistoša glezniecībā kā viens no cilvēka progresa brīnumiem mākslā un zinātnē.
Hermenētiskā poēzija – tā ir pārkāpusi saprotamības robežu.
Mākslas veikumi difundējas un nogrimst.
Vēsturiskā apziņa ir maņu garīguma instrumentācija, kas nosaka mūsu redzēšanu un mūsu mākslas pieredzēšanu. Ar to saistās tas, ka mums nevajag atkalatpazīšanu, ka mūsu vēstures lielo tradīciju, kā arī citu pasauļu tradīcijas, varam padarīt par savu. …
