1919. gada 11. augustā Vācijā tiek izstrādāta jauna konstitūcija un to pieņem Veimārā. Līdz ar to Vācija kļūst par republiku. Tas ieviesa krasas izmaiņas Vācijas gan ārpolitikā, gan iekšpolitikā.
Pēc dramatiskiem 1923. gada krīzes notikumiem, pateicoties izdevīgai iekšējo un ārējo faktoru sakritībai un mijiedarbībai, Vācijā apbrīnojami ātri sākās iekšējās konsolidācijas process un soli pa solim tika salauzta pirmā pēckara gadu ārpolitiskā izolācija1, jo, kā zināms, pēc pirmā pasaules kara pēc Versaļas sistēmas Vācijai vajadzēja gan maksāt reparācijas, kas deva ļoti lielu sitienu pa finansēm, gan tika samazināta tās armija, gan arī nācās tiesāt ģenerāļus, kas Vācijā tika uzskatīti par nacionāliem varoņiem. Pateicoties tam 20.to gadu sākumā bija hiperinflācija, bet pateicoties lielajiem aizņēmumiem galvenokārt no ASV jau 20.to gadu otrajā pusē jau atkal atguva spēcīgas ekonomiskas valsts statusu.
Galvenokārt tāpēc, ka Vācija bija izolēto valstu starpā, tā neiesaistījās starptautiskā politikā pilnībā, vismaz pagaidām pēc Pirmā pasaules kara tā nemaz nevarēja realizēt spēcīgu ārpolitisku darbību.…
