Arī tajā dienā mežā es satiku ļoti vecu kraukli. Viņš ilgi negribēja neko man pateikt, bet pēc tam izteica tādu domu:
„Es dzīvoju Latvijā jau vairāk simts gadu, bet nevaru saprast cilvēkus, viņu rīcību. Es sapratu tikai vienu: man nav iespējams saprast cilvēkus. Viss pasaulē mainījās simts gadu laikā, nemainīgs palika tikai viens: cilvēka dvēsele. Un es Latvijā vēroju, parasti vēroju, tāpēc ka saprast neko nevaru.”
Un viņš aizlidoja, pat nepaskaidrojot savus vārdus.
Pēkšņi mazā vabolīte nolēma ienest savu ieguldījumu manā darbā.
„Mans viedoklis nebūs līdzīgs iepriekšējiem, jo mani maz interesē cilvēki. Es Latvijā paspēju tikai pamanīt skaistu dabu un, diemžēl, ne tik labus laika apstākļus. Bet es negribu daudz domāt, man šeit ļoti patīk, es parasti dzīvoju un viss!”
…
