1945.gads aizsāka jaunas un svarīgas vēstures lapaspuses rakstīšanu XX.gs. ne tikai PSRS, bet arī visā pasaulē. Pasaules ģeopolitiskā struktūra pēc II pasaules kara ieguva jaunus ietekmes centrus, tā visa pasaule kļuva arvien bipolārāka, kur galveno lomu spēlēja ASV un PSRS.
PSRS izgāja no starptautiskās izolācijas stāvokļa, kā arī ieguva vadošās pasaules lielvalsts statusu. Karš pasaules valstis bija satuvinājis ļoti spēcīgi, kur par prioritāti bija kļuvušas vispārējās cilvēciskās vērtības un pasaules vienotības ideja. Tomēr kaut arī PSRS tik tikko bija atvērusi “logu uz Eiropu”, tā steidzīgi nolaida “dzelzs priekškaru”, nolemjot valsti izolācijai, tātad nebrīvei.
Fakts, ka karš uzvarēts pacēla debesu augstumos arī pastāvošā režīma autoritāti pašā Padomju Savienībā. Krievu filozofs G.P. Fedotovs, domājot par Staļina autoritātes pieaugumu valsts iekšpolitiskos procesos, nonāca pie bēdīga secinājuma - “Eiropa un ASV pret Staļinu attiecās ar tādu bijību, ka PSRS iedzīvotāji pat neiedrošinājās aizdomāties par trūkumiem savā valstī”…
