Ziedoņa dzejā par dominējošo motīvu ienāk saasinātas ilgas pēc garīguma. Tas spilgti izpaužas 1988. gadā izdotajā krājumā „Taureņu uzbrukums”, kurā garīguma motīvs ietverts tauriņa – dvēseles simbola tēlā. Berelis secina: „Taureņu uzbrukums” ir atvadīšanās no ideju smaguma bez viegluma idejas palīdzības, (..) ka taureņu uzbrukuma metaforu Ziedoni pravieto pārmaiņas, kas sākas prozā”. Šajā laikā I. Ziedonis tiecas pēc garīgās stabilitātes, apskaidrības sevī, pēc garīguma, pēc dvēseliskuma. Krājumā „Tauriņu uzbrukums”, kā jau liecina arī nosaukums, galvenie „nemiera cēlāji” ir taureņi. Tie lidinās dažādos debešpušu virzienos, apdullina ar savu krāsaino spārnu vēzieniem un apmulsina cilvēkus, ierauj virpulī, aiznesot uz citu pasauli – garīgo pasauli. Tauriņa grieķiskais nosaukums – psyche – norāda, ka tas ir radījums, kurā iemiesojas dvēsele Tauriņa tēlam simboliskajā ziņā ir plaša kapacitāte – gandrīz katrai tautai tas simbolizē ko citu: Japānā - jaunu sievieti, Ķīnā - nemirstību, prieku un vasaru, senajā Meksikā – šaudīgu uguni, kristietībā tauriņš ir atdzimšanas un nemirstības simbols, kā arī dzīves skaistuma un nepastāvības izteicējs, tāpat tas simbolizē arī debesis un zemi, dzīvi un nāvi. …
