Dzejoļa liriskā „Es” pārdzīvojumu var izjust ļoti skaidri un saprotami. Dzejolis pildīts ar romantisku, gaišu, bet, manuprāt, arī ar mazliet skumju noskaņojumu. Romantisms un gaišums atklājas katrā vārsmā, it īpaši: „Es mīlu tevi, mīlu dzīvi tevī” un „Es mīlu visus vējus tavā vējā”, bet skumjas- tad, kad dzejolis ir izlasīts. Iekšējā pasaule nevēlas ticēt nevienai vārsmai, jo dzejoļa „pēcgarša” ir skumja. Tas liek domāt, ka dzejolis ir ironijas veidots, ka liriskais „Es” patiesībā pārdzīvo ļoti lielas sāpes, iespējams, mīlestības, bet tik un tā viņa pienākums ir būt pateicīgam.
Dzejolis rakstīts 1. personā. Tam ir ļoti liela nozīme liriskā „Es” atspoguļošanā, jo, ja dzejolis rakstīts 1. personā, tas parāda autora iekšējo emociju pasauli. Ojāra Vācieša veidotais ritms (jambs) rada dzejoļa emocionalitātes piesātinājumu.…
