Galvenokārt darbā ir sarunvaloda un vispārlietojamā leksika, piemēram, bikses kāzas. Valoda norāda uz laikmetu, tajā ir daudz vecvārdu, kā ziņģe, vadmala, kā arī vārdi, kas nāk no kāda latviešu valodas dialekta, piemēram, pankoki. Ir arī daudz barbarismu no vācu valodas (feins, zaftne, frišs). Tēlu valoda nav individuāla, izņemot Joskem, Ābramam un Zārai tā ir piesātināta ar vācu valodu, kas norāda uz viņu izcelsmi („Main Goldstükchen! Main süsses! Gib noch a Küss!”). Ir daudz izsauksmes vārdi ( Ahā! Ā!), vārdi bez galotnēm (nudie, bij), samērā bieži darbības vārdu galotnēs buts „i” ir aizstāts ar „e” (paēduse, dabūjuse). Bieži vārdi tiek atkārtoti („atnesīšu, atnesīšu”, „Labi, labi, labi” ), vārdi, kas mūsdienās būtu ar negatīva nokrāsu, darbā tiek izmantoti ar pozitīvu nokārsu, kā strebamais.
Līdzību šim darbam es redzu ar Blaumaņa novelēm „Salna pavasarī” un „Purva bridējs”. Šie darbi gan nav tik pozitīvi, bet problēmu – izvēle starp prātu un jūtām – var saskatīt. Novelēs abām meitenēm ir jāizvēlas starp bagātu saimnieku un starp kalpu, ko mīl, lugā gan šī loma ir Aleksam. Bet arī viņam ir izvēle kļūt par saimnieku līdzās Antonijai vai palikt ar Elīnu.
…
