Renesanse ( 14.-17. gs.) patiesi piederēja itāliešiem, kas labprāt izrādījās, sajūsminājās par teātri un piešķīra lielu nozīmi labām un dārgām drānām. Itāliešu modes maigā, plūstošā elegance harmonēja ar cilvēka ķermeņa idealizāciju, kas ir vērojama visā itāliešu renesanses mākslā. Šī perioda apģērbā bija jūtamas ietekmes no visas Eiropas, īpaši no Spānijas. Kleitām ar dziļu kakla izgriezumu vajadzēja izcelt krūtis, kas tika vai nu pārklātas ar caurspīdīgu audumu, vai arī atstātas puskailas. Krītošie tērpi no smaga zīda bieži vien bija rotāti ar bagātīgiem izšuvumiem un papildināti ar greznām rotaslietām.
Tērpiem bija raksturīgi spilgti audumi. Gan vīriešu, gan sieviešu tērpi bieži tika veidoti no bagātīgi rotātiem zīda, damasta un brokāta audumiem, dažreiz ar ieaustiem zelta vai sudraba pavedieniem. Sarkanā krāsa bija īpaši iecienīta aristokrātijas vidū: viena no sacēlušos zemnieku prasībām Vācijā bija atļaut valkāt sarkanus apģērbus. …
