Vārds „ekonomija” ir cēlies no grieķu vārdiem eko - māja un nom – likums. Taču kā vārdu savienojumu politiskā ekonomika pirmo reiz vēsturē pieminēja Aristotelis savā analīzē par mājsaimniecību. Šajā darbā bija trīs sadaļas: vergs un pavēlnieks, vīrs un sieva, tēvs un bērni. Šajā darbā tika aprakstīts kā pareizi saimniekot mājās. Politiskā ekonomija ir zinātne par sabiedriskās ražošanas materiālo labumu sadalīšanas likumiem dažādās cilvēku sabiedrības pakāpēs, tātad būtībā tas ir kas ļoti tuvs Aristoteļa analīzei par mājsaimniecību, vienīgi plašākā mērogā. Pirmais politiskās ekonomijas definīciju 1932.gadā minēja Lionels Robbins. Pēc viņa domām politiskā ekonomija liek uzsvaru uz politiskām darbībām, pētot kā šīs ekonomiskās darbības ietekmē sociālo dzīvi. Tā pētī firmas, sabiedrību un citas organizācijas. Tā kā jēdziens „politiskā ekonomija” sastāv no diviem vārdiem, tad rodas jautājums, kādēļ tieši „politiskā”, jo politiska mūsdienās vairāk saistās ar varu vai pat neierobežotu un nekontrolējamu varu, tomēr politiku var definēt arī kā spēcīgu cīņu par autoritāru varu, tātad politiskā ekonomija būtībā ir cīņa par ekonomiku. Politiskā ekonomika pēta kā ar politisko darbību palīdzību optimāli ietekmēt ekonomiku. Kā mācību priekšmets politiskā ekonomija ir mācība par politiku un ekonomiku.1
…
