Medicīniskajos pētījumos ir pierādīts, ka dzirdes traucējumi rodas vairāku cēloņu rezultātā. Biežākie no tiem ir:
infekcijas slimības, kas skar ausi vai dzirdes nervu, degunu, aizdeguni, kā arī dzirdes centru galvas smadzenēs;
toksiski bojājumi (neadekvāta ototoksisku medikamentu lietošana);
asinsrites traucējumi;
mehāniskas, akustiskas vai kontūzijas traumas.
Tā kā nedzirdība un vājdzirdība var būt gan iegūta, gan pārmantota, gan iedzimta, tad cēloņus var sagrupēt šādi:
1.Pārmantota rakstura faktori, kas rada izmaiņas dzirdes aparāta strūktūrā un veidojas pārmantota nedzirdība vai vājdzirdība, kas bieži kombinējas ar citu orgānu un organisma sistēmu saslimšanām. Ja dzirde ir pazemināta kādam no vecākiem, tad palielinās iespējamība, ka arī bērnam būs dzirdes traucējumi.
2.Faktori, kas endogēni vai eksogēni iedarbojas uz augļa dzirdes orgānu (ja nav pārmantotības pamata). Te atzīmējama kaitīga iedarbība uz augli, kas norisinās grūtniecības pirmajā pusē, īpašipirmajos trīs mēnešos. Visbīstamāka ir mātes saslimšana ar masaliņām, bīstama arī gripa, šarlaks, masalas, herpes vīrusi, infekciozais parotīts (cūciņas), tuberkuloze, toksoplazmoze. Bērna iedzimtas nedzirdības vai vājdzirdības cēlonis var būt arī jau minētā ototoksisko medikamentu lietošana, alkoholisms, narkomānija, kaitīgi darba apstākļi mātei vai traumas pirmajos grūtniecības mēnešos. Asinsgrupu un rēzus faktora nesaderība arī var būt cēlonis iedzimtai nedzirdībai vai vājdzirdībai.…
