Dzimtbūšana ir zemnieku feodālās atkarības forma, kad zemnieki, ir piesaistīti pie savas zemes, kas attiecīgi ir arī viņu darba vieta, Latvijā dzimtbūšanas sākumā dzimtsļaudis piederēja dzimtskungam nevis kā īpašums, bet kā mantojums. Tikai vēlāk dzimtskungi centās savas tiesības uz dzimtsļaudīm konstruēt kā īpašuma tiesības. Bieži vien feodāļi sprieda viņu likteni, pat dzīvības jautājumos. Dzimtbūšana atšķiras no verdzības kā tiesiski, tā saimnieciski. Vergs pieder savam saimniekam un ir pilnīgi beztiesīgs, bet dzimtcilvēkam bieži vien vienīgais ierobežojums bija piesaiste pie zemes. Būt saistītam pie zemes ne vien prasīja pienākumus, bet deva arī tiesības. No vienas puses, zemnieks nedrīkstēja savas mājas pamest, no otras puses, nedz viņa kungs, nedz kāds cits nedrīkstēja zemnieku no zemes padzīt. Ar to, ka zemnieks bija piesaistīts pie zemes, kungs sev nodrošināja regulārus nodevu maksājumus un regulāru darbaspēku muižai, kas viņam piederēja. No saimnieciskā viedokļa atšķirība starp vergu un dzimtcilvēku bija viņu pašu saimniecības raksturs. Vergu ar uzturu, drēbēm un pajumti apgādāja viņa saimnieks. Turpretim dzimtcilvēks saimniekoja patstāvīgi. Kungi dzimtcilvēku neuzskatīja par kapitālu (kā vergu turētāju uzskatīja vergus).…
