Kā galvenā tēma šajā dzejolī ir atdzimšana, pamošanās un cīņa ar tās nomācējiem. Atdzimšana – ne tikai burtiskā nozīmē, kad katru rītu iesākas jauna dzīve, bet tā ir jebkura atdzimšana, kad ir brīža apjausma par kaut kā jauna aizsākšanos. Atsevišķi motīvi, kas veido dzejoļa tēmu ir nojausma par kaut kā sākšanos -„Kāpj saule lēnām – jo nav kur skriet”, rašanās „(..) rāmu sēklu sēt dziļi sniegā”, cīņa „Tad kādi mākoņi pasauli stīpos”, turpināšanās „Bet saule ripos, bet saule ripos”, un nebeidzama atkārtošanās „Ar katru nakti, ar katru dienu”. Patiesībā tas ir kā cikls, kas periodiski atkārtojas un noslēdzas kā gredzenā; varbūt pat sava veida cīņa ar rutīnu, ar visu nomācošo, „Lai tevi vairs nevar nonāvēt”.
Tā kā tēma ir simboliska arī tēli piemeklēti simboliski: rīts – brīdis, kas iesākas viss jaunais, sēkla – dzīvības iemiesojums, no kā dīgs viss jaunais, varbūt doma, ideja, kurai jāturpinās darbos, saule – gaisma, cerību piepildījums, diena – periods, kurā viss piepildās. Savdabīgi izvēlēts tēls sniegs. Sniegs ir kā miera simbols, „Sniegs apdzēš rudens svilumu”, klasiski dzejā simbolizē aukstumu, nāvi, taču Knuta Skujenieka dzejolī sniegs ir gultne, kurā tiek iesēta dzīvība, doma; sniegs ir kā auglīga augsne, kur dīgt sēklai, idejai. Kā vienmēr ir kāds, kas nomāc „kādi mākoņi” kas „pasauli stīpos”, bet ar tiem ir iespējamas cīnīties, jo „saule ripos”.…
