-
Reklāmas un mediju auditorijas. Auditorijas interaktivitāte
Tehnoloģijas mūsdienās piedāvā vairāk opcijas būt aktīvam pilsonim, kā mēs tās vispār spējam aptvert un patērēt. Nereti tieši biznesa cilvēki uzskata, ka mīts par to, ka jaunās tehnoloģijas noved pie līdzdalības paradīzes vārtiem, ir naivi uzskati vai ļoti labi izrēķināta reklāma. Tiesa, apšaubu, ka ar tehnoloģiju palīdzību ir iespējams radīt kaut kādu labāku kiber-demokrātiju un vārda brīvību. Vienīgi informācija kļūst pieejamāka un „lētāka”, jo par jauno mediju lietojumu pārsvarā nav jāmaksā, ko vistiešākajā veidā nodrošina internets. Sociālās kustības un sabiedrība viennozīmīgi var daudz ko iegūt no interneta un atjaunot publiskās telpas spēku. Interneta diskusiju grupas un ziņojumu dēļi var palīdzēt izbalansēt varu un aizspriedumus pret tradicionālajiem medijiem, kā arī spēlēt būtisku lomu žurnālistikas kritizēšanā un kontrolēšanā. Pie tam tie var kalpot par mobilizējošas komunikācijas vietu. Principā internets sniedz iespēju jebkuram būt par virtuālās vides publisko žurnālistu.
Tomēr plašā iespēja izteikties ikvienam nes sevī arī problēmas. Komunikācija un piedalīšanās procesā pati par sevi kvalitātes un vērtības ziņā neko neizsaka. Pie tam komunikācija var pastāvēt bez jebkādiem īpašiem efektiem, kamēr tā netiek pārveidota komunikatīvā spēkā un rezultējošos efektos. …
Interaktivitāte ir pārvērtusies par vārdu - kuru nemitīgi iestarpina visur, kur vien var, kurš ir zaudējis savu nozīmi. Šī vārda daudznozīmība ir tā sakāpināta, ka sāk likties, ka patiesībā nekas dižs tur nemaz nav. Protams, neviena kompānija to neizslēdz no savas ikdienas, jo atpakaļejošā saite jeb interaktivitāte ir ļoti svarīga starp uzņēmumu un tā mērķauditoriju. Agrāk, kad nebija internets, uz interaktivitāti skatījās un izprata citādāk. Tomēr apskatot masu medijus interneta laikmetā, interaktivitāte ir jāapskata dažādos saskarsmes līmeņos, kur žurnālists spēj komunicēt ar savu lasītāju un otrādi. Šie līmeņi var būt tiešsaistes forumi, e-pasta starpniecība u.tml. 20. gadsimta sākumā bažas raisīja tas, ka elektroniski mediji spēj nodrošināt tikai vienvirziena komunikāciju. To varēja pārvarēt ar radio palīdzību. Cilvēki tikai aicināti aktīvi iesaistītes, zvanīt un piedalīties procesā. Tiesa, tā laika vara nebija diez ko pielaidīga un nereti šādas demokrātiskas opcijas, kur iedzīvotājs spēlē aktīvu lomu, bija aizliegtas. Laikam ritot, protams, viss attīstījās gan domu, gan tehnoloģiskā līmenī, bet ne jau visiem bija iespēja būt aktīvam un piedalīties sājā interaktīvajā procesā, zvanot uz radio.
