-
Vācijas Federatīvās Republikas konstitūcijas vēsture
Līdz 1950. gada 8. februārī Vācija Federatīvā Republikas valdība vērsās pie visiem vāciešiem, pie okupācijas iestādēm un pie sabiedrības ar aicinājumu atjaunot Vācijas vienotību ar brīvās vispārējās vēlēšanās ievēlētu Nacionālo sapulci. Rietumvalstis tam piekrita, bet PSRS tam pretojās. Vācu tautas prasības pēc Vācijas apvienošanas tika paustas aizvien radikālākā veidā. Tāpēc, divu lielvalstu ASV un PSRS vadītāju sarunās Maltā tika atzīts, ka divu vācu valstu pastāvēšana apdraud Eiropas stabilitāti un, ka jāpanāk visas vācu tautas pavienošanu vienā valstī. Un 1990. gada 15.-16. jūlijā PSRS prezidents M.Gorbačovs par Vācijas apvienošanu veda sarunas ar Vācijas Federatīvās Republikas kancleru H.Kolu un ārlietu ministru H.Genšeru, kurās vienojās, ka apvienotai Vācijai ir jābūt brīvai. Vācijas Demokrātiskajā Republikā tiek veikti vairāki demokrātiski pasākumi, piemēram, konstitūcijā svītro pantu par Sociālistiskās Vienības partija vadošo lomu. Tiek atceltas agrākās amatpersonas. Par ministru prezidentu apstiprina demokrātiski noskaņotu valsts darbinieku Motrovu. Viņš apsola veikt tālākus demokratizācijas pasākumus un noslēgt līgumu starp abām Vācijas valstīm par saimniecisku, politisku un kultūras darba sadarbību. Vācijas apvienošanās bija notikusi uz demokrātiskiem pamatiem. Bijusī Vācijas Demokrātiskā Republika kā atsevišķa valsts savu pastāvēšanu bija beigusi. Apvienotās Vācijas satversmi noteic 1949. gada Vācijas Federatīvās Republikas pamatlikums. Pamatlikums, kas bija rakstīts kā provizoriska jeb pagaidu konstitūcija, turpināja darboties un joprojām ir spēkā apvienotajā Vācijā.
…
Vācijas Federatīvā Republika ir valsts Eiropā, kas sastāv no 16 federālajām zemēm. Vācijas konstitūcija jeb pamatlikums tāpat kā Spānijas, Latvijas konstitūcija pastāv kā viens vienots dokuments, kuru dēvē par kodificētu konstitūciju. Konstitūcija ir rakstītā un tā sastāv no preambulas un 14 nodaļām. Vācijas valsts varas galvenais avots ir tauta, kas savu gribu realizē vai nu tieši, piemēram, piedaloties vēlēšanās un referendumā, vai nu arī netieši – ar velētu valsts pārvaldes orgānu starpniecību.