Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 17.01.2013.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: 7 vienības
Atsauces: Nav
  • Referāts 'Suverēnas varas ideja un Rišeljē politika', 1.
  • Referāts 'Suverēnas varas ideja un Rišeljē politika', 2.
  • Referāts 'Suverēnas varas ideja un Rišeljē politika', 3.
  • Referāts 'Suverēnas varas ideja un Rišeljē politika', 4.
  • Referāts 'Suverēnas varas ideja un Rišeljē politika', 5.
  • Referāts 'Suverēnas varas ideja un Rišeljē politika', 6.
  • Referāts 'Suverēnas varas ideja un Rišeljē politika', 7.
  • Referāts 'Suverēnas varas ideja un Rišeljē politika', 8.
  • Referāts 'Suverēnas varas ideja un Rišeljē politika', 9.
  • Referāts 'Suverēnas varas ideja un Rišeljē politika', 10.
Darba fragmentsAizvērt

Pretēji zināmam ekonomikas pagrimumam, kultūras dzīve piedzīvoja uzplaukumu. Viņa rīcība arī kultūras sfērā bija orientēta uz to, lai parādītu Francijas varenību, kas simbolizē ne tikai karaļa neierobežoto varenumu, bet arī visas monarhijas varenību. Visām kultūras sfērām bija jāieņem vadošā loma Eiropā. Piemēram, pēc kardināla iniciatīvas norisinājās Sarbonas rekonstrukcija, vēlāk padarot to ne tikai par vienu no Eiropas labākajām augstskolām, bet arī bibliotēkām. Pēc viņa ierosmes 1635.g. tika dibināta franču akadēmija, kuras uzdevums bija ne tikai slīpēt un izdaiļot franču valodu un veicināt retorikas un poētikas uzplaukumu, bet arī vajadzēja uzraudzīt valodas politiku kopumā, tiecoties ieviest franču valodu kā Eiropas starptautisko valodu, tādejādi arī šajā sfērā parādot nu jau praktiski neierobežoto Francijas ietekmi. Arī arhitektūrai Rišeljē skatījumā bija jāvēstī par suverēna varenību un pat dievišķumu . Tāda pašā Parīzes centrā bija arī Kardināla pils, kas mantojumā palika Ludvikam XIII un kopš tā laika saucās par karaļa pili. Būtībā Rišeljē kļuva par franču klasiskā laikmeta sagatavotāju mākslā un literatūrā. Par ko liecina arī literārie vakari viņa pilī, kurus apmeklēja arī franču dramaturgs Pjērs Kornels.
Rišeljē mirst 1642.g. novembrī, par savu pēcnācēju izvēloties savu draugu itāli – Mazarini, kurš arī bija garīdznieks, bet kuram trūka Rišeljē vēriena un brutālisma.

Secinājumi
• Rišeljē īstenoja visus pasākumus, kas veicināja karaļa absolūtas varas nostiprināšanos tādā mērā, ka Luijam XIV nākot pie varas 1643.g. bija pilnīgs pamatojums sacīt: „Valsts – tas esmu es.”
• Iekšpolitikā viņš novērsa jebkādu iespēju, lai varētu izcelties pilsoņu karš starp katoļiem un protestantiem.
• No Francijas viedokļa, Rišeljē radīja drošību un stabilitāti, bet no Eiropas viedokļa pastiprināja sāpīgo Vācijas jautājumu – ar savu politiku kavēja veidoties Centrāleiropas valstīm, kavēja Vācijas apvienošanos vismaz par 2 gs.
• Valsts sāka apzināties savas nacionālās intereses.

Autora komentārsAtvērt
Atlants