Pēdējo 50 gadu laikā Baltijas jūra un tās unikālā ekosistēma ir kļuvusi arvien piesārņotāka. Tā kā Baltijas jūrai piemīt īpatnības, kas to atšķir no citām pasaules jūrām –relatīvi zems sāļuma līmenis (low-salinity), pusslēgtas jūras īpašības un vāja apmaiņa ar Ziemeļjūru, lielais ieplūstošo upju skaits – tikai īpašas augu un dzīvnieku sugas ir spējušas pielāgoties dzīvei šādā vidē. [1] [2] [3]
Baltijas jūra apskalo 9 valstu krastus – Zviedriju, Somiju, Krieviju, Igauniju, Latviju, Lietuvu, Poliju, Vāciju un Dāniju. Kopumā gar jūras piekrasti dzīvo vairāk kā 16 miljoni iedzīvotāju, taču kopējo Baltijas jūrā ieplūstošu upju baseinu apdzīvo vairāk kā 85 miljoni iedzīvotāju. Gar Baltijas jūru atrodas vairāku valstu galvaspilsētas un lielas pilsētas – Stokholma, Umea, Oulu, Helsinki, St.Pēterburga, Tallina, Rīga, Klaipēda, Kaļiņingrada, Gdansk, Rostoka, Kopenhāgena, Gēteborga un citas. Neskaitāmas pilsētas atrodas pie Baltijas jūrā ieplūstošajām upēm. Diemžēl cilvēka saimnieciskā, rūpnieciskā, tirdzniecības, tūrisma, enerģētiskā, komunikāciju, sadzīves un citas darbības sfēras un ietekmes ir Baltijas jūras piesārņotības un tās veicināšanas iemesls. Pie tam, lielākā Baltijas jūras teritorija ziemā ir aizsalusi, kas vēl vairāk palielina Baltijas jūras ievainojamību no ekoloģiskā skatu punkta. …
