| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| IEVADS | 3 | |
| 1. | CILVĒKTIESĪBU AIZSARDZĪBAS MEHĀNISMI NACIONĀLAJĀ UN STARPTAUTISKAJĀ LĪMENĪ | 5 |
| 2. | CILVĒKTIESĪBU AIZSARDZĪBAS TIESISKIE IEROBEŽOJUMI | 10 |
| 3. | CILVĒKTIESĪBU PRAKTISKĀ AIZSARDZĪBA | 12 |
| IZMANTOTĀS LITERATŪRAS UN AVOTU SARAKSTS | 16 |
Demokrātija ir tautas vara, kas caurvijas ar cilvēktiesībām un sabiedrības brīvību. Mūsdienās demokrātija dominē ne tikai kā politiskā sistēma, bet arī kā parādība, kas ietver sevī sociālus, ideoloģiskus aspektus. Nevar runāt par demokrātiju, neskarot cilvēktiesības, jo tās ir vispārpieņemtas sabiedrības tiesības, kuru atzīšana un nodrošināšana veidojusies gadsimtiem.
Praksē demokrātija neiezīmējas kā pilnīga tautas vara valstī, bet tas ir mehānisms, ar kura palīdzību tauta piedalās valsts politikas veidošanā un darbībā. Sabiedrības atšķirīgi uzskati, priekšstati par valsts augšupeju arī pieder pie demokrātijas. Tā ir sava veida sabiedrības konkurence, piemēram, vēlēšanu laikā, kad sabiedrība sadalās, lai izteiktu savu gribu un pārliecību (kas ir cita starpā iedzīvināts cilvēktiesībās), jo demokrātija ietver tiesības un iespēju paust viedokli, kas var nesakrist ar vairākuma nostāju.
Demokrātiskajā sabiedrībā attiecības starp valsti un indivīdu kā arī cilvēku savstarpējās attiecības tiek aizsargātas juridiski, proti, tiesību un pienākumu veidā. Tā ievērošana ir saistīta ar taisnīguma, tiesiskuma un demokrātijas ideju. Savukārt, svarīgākie cilvēka tiesības un pienākumi ir nostiprināti valsts pamatlikumā jeb Satversmē.
Cilvēktiesību ieviešana būtiski mainīja visas pasaules redzējumu par indivīdu kā personību, kā sabiedrības daļu. Cilvēks kļuva neatkarīgs, ar saviem brīviem uzskatiem, ar tiesībām tos paust publiski un neaizskaramu privātu telpu. …
