Mēs dzīvojam laikā, kad nav vairs dzimtļaužu kārtas, kad nepastāv sieviešu izolācijas no sabiedriskās dzīves. Droši var teikt – sieviešu un vīriešu attiecībās valda demokrātija. Tomēr to nevarētu teikt par 19. gadsimta beigām Latvijā, kad sievietēm nācās ”spēlēt” tādu lomu, kādu sabiedrība vēlējās redzēt. Sieviete pret pastāvošo kārtību bija neaizsargāta un nespēja tai pretoties. Un nekas cits neatlika, kā bikli pakļauties. Ja reiz kāds bagāts, bet vecs māju saimnieks bija noskatījis vēl naivo, jauno kalpu meiteni par savu sievu, tad viņu uzskatītu par muļķi un nesaprastu tādu atteikumu bagātajam preciniekam. ”Tu esi šo māju jaunā saimniece! Taviem iepriekšējiem sapņiem par skaisto nākotni vairs nav nekādas nozīmes!” šie vārdi bieži skanēja jauno meiteņu prātos. Un nav vairs sievietes varā kaut ko mainīt – viņai nu ir jauns sociālais statuss, kas jānes, kaut arī sirds aiz smaguma lūstu. Jākļūst par cienījamu saimnieci, sievu un bērnu māti, un nevienu neinteresē, kas notiek šo ārēji stipro sieviešu iekšējās pasaulēs: sirdīs, prātos un dvēselēs.…
