-
Augsnes zinātnes laboratorijas darbu pārskats
Secinājumi
1. Dati, kas iegūti augsnes laboratorijas darbos, atbilst literatūras avotos aprakstītajām likumsakarībām par erodētām velēnu podzolaugsnēm, tomēr dati nav pietiekami precīzi. Apšaubāmas ticamības ir 6. paraugam noteiktās pH vērtības, trūdvielu dadzums augsnē, kā arī 4.parauga apmaiņas bāzu summa (kur rezultātu ļoti ietekmē
Ca2+ apmaiņas katjonu rezultāts).
2. Erodētās velēnu podzolaugsnes īpašības galvenokārt ietekmē tā raksturīgā atrašanās nogāzes augšdaļā, no kā attiecīgi izriet laboratorijas darbos dotā augsnes parauga iegūtie analīžu rezultāti
3. Zemnieku saimniecībā „Šovītes” lauksaimniecības zemes augsnes rakums nr. 1K1 ir erodētā velēnu podzolaugsne (PVe) ar horizontiem AB (līdz 22 cm), BC (no 52 cm). Augsnes pHKCl visos horizontos ir vāji skābs līdz neitrāls (pH KCl 6,15-6,54, kur 6,54 varētu jau atbilst arī sārmainai augsnei, tomēr pēc darba autora un pasniedzējas Lindas Dobkevičas domām vērtību amplitūdā ap neitrālu pH ļoti svārstās un precīzākiem mērījumiem nepieciešams ilgāks laiks).
4. Lielāka apmaiņas bāzu summa AB horizontā nekā BC horizontā (neskatoties uz to, ka pH KCl AB bija zemāks nekā BC horizontā) ir saistīta ar augsnē esošajiem
organiskajiem koloīdiem, kuri izteikti lielākā procentuālajā daudzumā (vairāk par 5,8
reizēm) bija sastopami AB horizontā; salīdzinājumā ar minerālajiem koloīdiem
katjonu apmaiņas kapacitāte organiskajos koloīdos ir lielāka, un tā kā virsējā horizontā
šo organisko koloīdu ir vairāk, tad attiecīgi arī katjonu apmaiņas kapacitāte un
apmaiņas bāzu summa ir lielāka.…
Latvijas teritorija iekļaujas boreālā klimata joslas mitrajā Eiropas-Rietumsibīrijas augšņu apgabala dienvidu taigas velēnu podzolaugšņu zonā. Pēc ledus atkāpšanās, kad sākās Latvijas augšņu evolūcija, nozīmīgākie augsnes veidošanās procesi ir podzolēšanās, lesivēšanās un izskalošanās, jo nokrišņu daudzums ir lielāks par iztvaikošanu. Augšņu telpisko diferenciāciju reģionāli ietekmē ģeoloģiskie nogulumi un reljefs. Valsts teritorijā dominē velēnu podzolaugsnes un podzolētās glejaugsnes, kas aizņem pusi valsts teritoriālās platības. Podzolu augsnes aizņem aptuveni 1/5 teritoriālās platības, velēnpodzolētās pseidoglejotās un virsēji glejotās augsnes – 7,5%. Latvijas lauksaimniecības zemēs dominē velēnu podzolaugsnes, tās kopā ar velēnu podzolētām virsēji glejotām augsnēm aizņem 50% no lauksaimniecībā izmantojamām zemēm. Zemās purvu kūdraugsnes aizņem 7,8 %, auglīgās aluviālās augsnes 3% un velēnu karbonātaugsnes, brūnaugsnes 6%. Puse lauksaimniecībā izmantojamo zemju augšņu veidojušās uz viegla, vidēja morēnas smilšmāla nogulumiem un 1/5 veidojušās uz morēnas mālsmilts, tāpēc 73% tīrumu augšņu ir akmeņainas, kas var apgrūtināt šo augšņu iekultivēšanu. Māla un smaga smilšmāla augsnes aizņem 5% lauksaimniecības zemju. Posmotais reljefs augstienēs, mitruma apstākļu un granulometriskā sastāva maiņa nosaka augšņu teritoriālo safragmentētību Latvijā. Tiek nodalīti 8 augšņu rajoni atkarībā no dominējošo augšņu un augšņu kompleksu izplatības (Nikodemus u.c., 2008).
Pdf formāts.
