Globalizācija un sociālais darbs
• "Globalizāciju var definēt kā procesu, kas cilvēkus, organizācijas, tirgu, tehnoloģiju, finanses, informāciju un pārvaldību saista vienā vispārējā mijiedarbju tīklā pāri nacionālo valstu robežām.
• Globalizācija nozīmē, ka indivīdi, privātuzņēmumi, valdības un nevalstiskās organizācijas ar partneriem dažādās pasaules vietās var mijiedarboties ātrāk, tālāk un lētāk nekā iepriekš."
• 19.gs. beigas tiek uzskatītas par pirmo globalizācijas posmu, kad lielākā pasaules daļa tika kolonizēta. Pēc Otrā pasaules kara globalizācijas tendences tika apstādinātas.
• 20.gs. 80.gadi līdz pat šodienai tiek uzskatīti par globalizācijas otro posmu.
• Globalizāciju virzošie spēki ir:
1) jauni tirgi (starptautiskie tirgi);
2) jaunas tehnoloģijas (datoru izmantošana, informācijas tehnoloģija, mikročipi, satelītkomunikācija, internets u.tml.)
3) jauni aģenti (multinacionālās korporācijas, arī zinātnieki, sportisti, uzņēmumu vadītāji, studenti, žurnālisti u.c.)
4) jaunas normas (demokrātijas izpausmes kā daudzpusējas vienošanās, līgumi un konvencijas).
• Sociālajiem darbiniekiem jāņem vērā, ka ekonomiskās globalizācijas izpausmes ir pretrunīgas - no vienas puses, tā paver jaunas iespējas ātrai komunikācijai, lētākai tirdzniecībai, no otras, tā izstumj mazaizsargātāko sabiedrības daļu no līdzdalības šo norišu virzīšanā un iegūto "labumu" dalīšanā.
…
