Termins „emocionālā inteliģence” ievests salīdzinoši nesen: pagājušā gadsimta 90. gados. Pētnieki to skaidro kā spēju noteikt savas un apkārtējo cilvēku emocijas, atšķirt tās un izmantot, lai regulētu savu uzvedību. Tā būtībā ir māksla rast pozitīvu iznākumu attiecībās ar citiem cilvēkiem un ar sevi pašu.
Dažādi zinātnieki par emocionālajām kompetencēm uzskata dažādas īpašības. Kopumā tās ir pašpārliecība, pašcieņa, pašaktualizācija, neatkarība, empātija, starppersonu attiecības, sociālais atbildīgums, problēmu risināšana, elastīgums, reālistiskums, stresa tolerance, impulsu kontrole, laimes izjūta, optimisms.
Ļoti būtiska ir prasme pazīt savas emocijas. Mūsu savstarpējās attiecībās, attiecībās ar bērniem, partneriem, būtu mazāk strīdu, pārpratumu un drāmu, ja pirms toņa paaugstināšanas cilvēks saprastu, ka tās ir viņa dusmas, kas tagad grasās kliegt. Vai es gribu šo emociju dēļ sabojāt savas partnerattiecības vai attiecības ar bērniem?
Augstākā pilotāža ir, ja cilvēks spēj pazīt un valdīt jeb amortizēt otra dusmas tā, lai nerastos konflikts. …
