Veidenbauma dzejas nav daudz, bet tā ir tik kvalitatīva un spilgta, ka neatstāj vienaldzīgu gan intelektuāli gan vienkāršu cilvēku ar visai pieticīgu izglītību. Veidenbaums ir viens no tiem retajiem dzejniekiem, kuri atklāj savu izpratni par likteni vienkāršam cilvēkam saprotamā valodā.
Veidenbauma dzejai, kā jau pārejas laika dzejai, ir raksturīgi individuālie meklējumi. Viņu neinteresē masa un kopība, bet gan cilvēks viens pats pret savu garu un visu pasauli:
„Te, pasaulē, cilvēku milzīgais bars
Ar mūžīgām rūpēm vien kaujas,
Caur rūpēm vien retajam mirdz laimības stars,
Un kapā grimst cerības straujās.”1
Tāpat viņa dzeju raksturo svabadais gars un augsti tiek vērtēta garīgā brīvība. Kā piemēru varu minēt dzejoli „Mosties, mosties reiz, svabadais gars”:
„Mosties, mosties reiz, svabadais gars,
Celies un salauzi kalpības spaidus,
Atpestī cietējus, klusini vaidus –
Mosties reiz, brīvības cēlajais gars!”2
Ļoti svarīgs motīvs Veidenbauma dzejā ir šaubības gars. Tā kā dzejnieks atradās pārejas laikā, kad cilvēkus nodarbināja domas par to, kas ir labāks – vecais vai jaunais, šī šaubības gara parādīšanās ir tikai likumsakarīga, …
