Mani komunikācijas aizsākumi meklējami jau šūpulītī. Jau pavisam mazai esot es spēju sazināties ar apkārtējo pasauli, ar cilvēkiem sev apkārt. Komunikēšana izpaudās piemiedzot ačteles, spirinoties, rauduļojot, ja kaut kas neapmierina. Nu maziņš paliek maziņš – raudulīgs un nesaprasts. Bet augot un attīstoties mazajam indivīdam ceļā uz personību, vislielākās dzīves gudrības un vērtības sniedz paši tuvākie – ģimene. Ģimenei ir ļoti liela vērtība manā dzīvē, jo tā ietekmē indivīda sistemātisko kvalitāti sabiedriskajās attiecībās turpmāk, kas veidojas kopīgā darbībā un saskarsmē. Personības virzībā ļoti svarīga un būtiska nozīme ir audzināšanai. Tas, ko mani vecāki ieaudzinājuši man jau bērnībā, paliek uz mūžu, tādēļ ne velti saka, ka mazos indivīdus nepieciešams audzināt jau agrā bērnībā. Tieši šajā laikā mazulis atceras ļoti daudz. Esmu ļoti pateicīga saviem vecākiem, nekad negribas nodarīt pāri, gribas pateikt mīļus vārdus. Tas jau nav nekas slikts – pateikt kādam, ka viņu mīli un ka tev ir labi kopā ar viņu. Šo mīlestību es jūtu vienmēr, bet dažkārt neizpaužu, atlieku uz vēlāku laiku. Taču šis “vēlāk” var nepienākt nemaz. …
