Nobeigums
Manuprāt, tieši ar oratora spējām viņš saliedēja tautu, valsti. Viņš runāja daiļrunīgi un solīja gaišu nākotni Latvijai, līdz ar to tauta viņam ticēja kā vadonim, valsts vadītājam. Uzskatu, ka saimnieks viņš bija izcils, taču ne valsts vadītājs, jo tieši grūtākajā brīdī, viņš bija gatavs pamest un arī pameta savu tautu, viņš bija viens no pirmajiem, kas bēga un aiz viņa palika tikai runas par gaišu un saulainu nākotni. Brīdī ,kad vajadzēja darboties un cīnīties un beidzot lietā likt darbus , ne tikai vārdus ,viņš salūza un padevās , dodoties uz kuģi „Saratov”, kur uzturējās divus mēnešus, līdz ar to viņš un valdība, kas bija ar viņu nevarēja ietekmēt vairs tautu un valsts darbību uz sauszemes. Kā jau minēju, atbildot uz jautājumu par Kārli Ulmani , vai varam saukt par prezidentu , manuprāt, nē, jo tieši prezidents ir tas, kurš uztur un kuram būtu jāuztur valsts arī grūtā brīdī, ne tikai tad, kad viss ir labi. Beidzot tauta redzēja, kas slēpās zem skaistiem vārdiem un solījumiem, pēc manām domām, to var raksturot kā gļēvumu.
…
