Skiti ir kopnosaukums klejotāju ciltīm, kas dzīvoja no 7.gs.p.m.ē. līdz mūsu ēras 3.gs. Un saviem vadoņiem cēla apbedīšanas kurgānus, kas stepēs auga kā sēnes pēc lietus. Mūsdienu arheologi kurgānu apbedījumus dala 3 tipa kultūrās:
1)bedru,
2)kapu velvju,
3)guļbūvju.
To celtie kurgāni plešas no Mazāzijas un Priekšāzijas, un Melnās jūras ziemeļiem - caur Viduskrieviju uz austrumiem, caur Vidusāzijas un Kazahstānas stepēm pāri Altajam – līdz pat Klusajam okeānam.
Par skitiem Herodots (pirmais grieķu vēsturnieks - “vēstures tēvs”, 484.- 424.) dažkārt sauc arī ciltis, kas īstenībā nemaz nav skiti.
Klejotāji uzradās teritorijās vēl 3.- 2.g.t.p.m.ē. Primitīvie klejotāji simtiem gadu klejoja no vienas vietas uz otru, bet neizcēlās ne ar kariem pret vietējām tautām, ne arī tika pieminēti augstāk attīstītajās tautās, kurām bija rakstība. Dažas no skitu ciltīm pirmoreiz aprakstīja tikai grieķu vēsturnieki – Herodots, Hipokrāts (5.gs.p.m.ē.), Strabons (1.gs.p.m.ē.).
Viena no versijām, no kurienes skiti ir ieradušies, ir Herodota dotā:
Skiti atnāca no austrumiem cilšu karu rezultātā, bet kimmerieši (tauta Krimas pussalā un uz austrumiem no Kerčas šauruma, viņu vārds saglabā tagadējās Krimas nosaukumā) viņu spiediena dēļ aizgāja uz Mazāziju.…
