Normatīvie juridiskie akti- publiskas varas institūciju izdoti akti, kuros izteiktas jaunas tiesību normas vai arī papildinātas, grozītas vai atceltas agrāk pieņemtās normas. Šie akti ir pats autoratīvākais tiesību avots, jo tajos tiek izpausta valsts griba, kā arī pats ātrākais un efektīvākais līdzeklis jaunu normu ieviešanai tiesību normu sistēma un tās attīrīšanā no jau nevajadzīgām. Juridiskos aktus iedala3 grupās:
• Leģislatīvie akti- tie, kas tiek izdoti no likumdevējas varas orgāna likumdošanas kārtībā
• Jurisdiktīvie- tie, kas tiek doti no tiesām procesuālā kārtībā
• Administratīvie- kas doti no administratīvām iestādēm un amatpersonām viņu kompetences robežās noteiktā formālā kārtībā.
Normatīvie juridiskie akti atrodas savstarpējā pakļautībā, un to sistēma pamatvilcienos reproducē valsts institūcijas hierarhiju. Zemākstāvošo valsts institūciju izdotajiem aktiem jāatbilst augstākstāvošo valsts institūciju aktiem. Tas nozīmē arī to, ka pirmie no minētajiem aktiem nedrīkst grozīt un atcelt otros, kam ir lielāks juridiskais spēks.
Ārējie un iekšējie normatīvie akti.
Ārējā administratīvā normatīvā aktā izteiktās normas ir spēkā attiecībā uz visiem subjektiem, kas atrodas noteiktā teritorijā, vai- pēc noteiktām pazīmēm izdalītu subjektu loku. Tie ir Ministru kabineta noteikumi un pašvaldību saistošie noteikumi, kuri hierarhijā izvietojušies tieši zem likumiem. Tiem ir augstākais juridiskais spēks starp administratīvajiem normatīvajiem aktiem.
…
Tiesību avoti. Līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu un jaunas tiesiskās sistēmas veidošanos vispārējie tiesību principi mūsu valstī ir ieguvuši milzīgu nozīmi gan likumdevēja darbā, gan tiesību praksē. Ļoti populārs ir kļuvis uzskats, ka Latvijas tiesību sistēma nav sakārtota, ka tajā ir daudz likumu nepilnību jeb robu, ar to nereti aizbildinot nespēju pieņemt lēmumu vai atrisināt lietu. Aplūkojot tiesību avotu teoriju noteiktā valstī, vispirms ir jānoskaidro, pie kādas tiesību saimes attiecīgās valsts sistēma pieder un tad jānoskaidro tās vispārējie tiesību principi : • tradicionālās (islāma)-kur tiesību principi kā tādi vel nav pilnīgi izveidojušies, kaut pastāv pamatideju komplekss, kas faktiski arī ir tiesību principi. Islāma valstīs par tādiem var uzskatīt mūžīgumu, nemainīgumu, universalitāti un šariāta dievišķo normu neaizskaramība. Tāpēc nav brīnums, ka vairumā šo valstu šariāts vai tā principi tiek uzskatīti par likumdošanas pamatavotu. • romāņu-ģermāņu vispārējie tiesību principi ir izveidojušies kā tiesību avots. Tomēr mūsdienās jau skatās vairs ne tik daudz uz pašu likuma aktu, bet jau arī uz tajā ietverto domu. • Angloamerikāņu-precedentu tiesības. Likumi tiek uzskatīti tikai par noteiktu situāciju labojošām normām, tāpēc likuma robi tiek aizpildīti ar tiesību tiesnešu kopējiem principiem un normām.
