Stranga – brīnišķīga sistēma, bet mēs nespējam atbildēt kāpēc tā bija tik skaista... Šis bija liberālisma, racionālisma laikmets un valdīja ticība, ka uzvarēs saprāts.
1814. gada martā Napoleons atteicās no troņa un sabiedroto valstu pārstāvji septembrī sanāca Austrijas galvaspilsētā Vīnē, lai lemtu par pēckara kārtību Eiropā. Pēc Francijas un Lielbritānijas iniciatīvas tika uzaicināta Zviedrija, Spānija un Portugāle, kaut arī tam bija tikai formāla nozīme. Vīnē sapulcējās vairāku Eiropas valstu valdnieki, taču visus svarīgākos jautājumus izlēma Anglijas, Krievijas, Austrijas un Prūsijas pārstāvji. Galvenās valstis kongresā pārstāvēja to ārlietu ministri, izņemot Krieviju, no kuras bija ieradies cars Aleksandrs I. Prūsijas karalis bija atsūtījis princi fon Hardenbergu. Lielbritāniju sarunās pārstāvēja britu ārlietu ministrs lords Kāslrejs. Speciāla slepena diplomātiska atruna izslēdza Francijas piedalīšanos šajā kongresā, taču franču diplomāta Šarla Taleirāna izcilo spēju dēļ uzvarētā Francija piedalījās Vīnes kongresā kā līdzvērtīga partnere. Viens no viņa argumentiem bija tāds, ka nav taču pamata izraidīt Franciju no Eiropas valstu foruma, jo Luija XVIII Francija nav vainojama Napoleona karos, gluži otrādi: Francijas karalis ir garantējis noslēgto miera līgumu. Taleirāns aukstasinīgi un prasmīgi izmantoja to, ka sabiedroto vienīgās kopīgās intereses bija Napoleona Bonaparta Francijas sagrāve, bet viedokļos par pēckara Eiropas kārtību valdīja domstarpības. Piekrītot Francijas līdzdalībai jaunās Eiropas kārtības veidošanā, vēl vairāk tika paplašināts to valstu loks, kuras izlēma visus jautājumus. …
