Uzskatu, ka nevajadzētu aizrauties ar pārmērīgu dzīves baudīšanu, patīkamu sajūtu sagādāšanu, bet nedrīkst arī aizmirst, ka cilvēka ciešana nesastāv tikai no stresa, pienākumu pildīšanas un darba. Tā teikt, kas par daudz, tas par skādi.
Diemžēl, mūsdienu skolās, īpaši jaunākajās klasēs tiek aizmirsts par pienākuma sajūtu, par atbildību, priekšroka tiek dota seva prieka, baudas, bezrūpīgas dzīves meklējumiem. No kā cieš ne tikai pats cilvēks, bet arī apkārtējie.
Ja jāizdara secinājumi no esejā rakstītā, tad es vēlētos teikt, ka balstoties uz Platona un Aristoteļa pieredzi, ne vienmēr skolnieks pilnībā turpina, ne visu skolotāja mācīto atzīst un pieņem, viņš daļu no iemācītā var arī apstrīdēt un noliegt. Kā rezultātā, rodas jauns sākums jaunai domai.
Attiecībā uz baudu cilvēka dzīvē, atļaušos piekrist Epikūram. „..., bauda ir laimīgas dzīves sākums un beigas. Tāpēc katra bauda pati par sevi ir laba, bet katras ciešanas – ļaunums. …
