Aukstā kara laikā minoritāšu problēmas nebija tik aktuāla, īpaši bijušās Padomju Savienības teritorijā, kur pastāvēja „tautu draudzība”. Eiropā viszināmākās nacionālās minoritātes bija čigāni un ebreji, kuri vienmēr klejojuši no valsts uz valsti. Citu tautu parādīšanās Eiropas valstīs saistīta ar lētā darbaspēka nepieciešamību vai ar citām iekšpolitiskām problēmām. Straujais dzīves līmeņa pieaugums Eiropas valstīs veicināja cilvēku atsvešināšanos no melnajiem darbiem un nepieciešamību pēc melnā darbaspēka. Pamatiedzīvotāju grupas, kas nebūtu pieskaitāmas pie nodrošinātajām, labāk izvēlējās valsts sociālo garantiju programmas nekā strādāja zemi apmaksātu darbu. Pavisam cita problēma attiecībā uz labvēlīgo vidi minoritāšu attīstībā bija Zviedrijā. Zviedri vienmēr ieturējuši neitrālu pozīciju starptautiskajās attiecībās, ilgstoši aizsargājot no imigrantiem savu zemi Zviedrijā radās veselības problēmas lielai daļai iedzīvotāju, sāka dzimt psihiski nelīdzsvaroti, ar iedzimtu kroplību cilvēki (tautas ģenētikas problēmas). Lai atrisinātu šo problēmu, tikai izstrādāta programma, kas veicināja citu tautu ieplūšanu un krustošanos.…
