1. Cilvēka tiekšanās.
• Un sirds kā bez jēgas uz priekšu tik trauc. / Uz priekšu, uz priekšu! Kas nespēj – lai krīt, / kaut rinda jau pašam – ne šodien, tad rīt.
• Bet man kā bitei tālu skriet / pār robežām, tur – ziedos saldos. / Nekas, ja apreibstu mazliet / un stropā neatgriezies maldos.
• Mēs nezinām, kas mūsos mostas. / Mēs nezinām, vai drīkst tā tiekties: / pēc zvaigznēm kā pēc ķiršu ziediem / mums zilās naktīs patīk sniegties...
Viens no raksturīgākajiem motīviem F. Bārdas dzejā ir augšuptiekšanās. Tāds ir lielais dzīves uzdevums – visu laiku pēc kaut kā tiekties. Un citādāk cilvēks nemaz nevar, tas viņā ir iekšā jau kopš dzimšanas. Pamudinājumi „uz priekšu, uz priekšu!” mākslā, īpaši dzejā, vispār ir sastopami bieži, un šis nav izņēmums. Īstenībā arī man tā ir viena no tēmām, par kuru ir mani mīļākie dzejoļi. Pamudinoši, uzmundrinoši. Tā tam jābūt.
2. Dievs un Debesis.
• Es ilgi meklēju un minēju, / kur esi Tu? Kur esi paslēpies, / mans Dievs? / Bet nu vēl ilgāk meklēju es jau, / mans Dievs, kur Tevis nav?
• Un beigās tak viss nemiers meklēšanās manās / ir skumju tik un sāpju pilna atgriešanās / pie Dzīvības un Gaismas pirmavota.
…
