Abos stāstos, galvenokārt, tiek risinātas varoņu iekšējās problēmas. Viņi cīnās ar savu iekšējo būtību, kas apzinās izdarītās kļūdas un vēlas tās attaisnot un šķīstīties. Abiem piemīt ēnas arhetips. Piemēram, Čukana problēma ir viņa pārlieku lielais naivums un ticība labajam un pareizajam. Tam par iemeslu var būt lielā brīvības sajūta, visu mūžu dzīvojot tikai starp debesīm un zemi, un savā laucinieka pieredzē nesatiekot ļaunumu un viltu. Tā rezultātā varonis ir gatavs iet cietumā un samaksāt par melošanu, lieki necenšoties atrast viltus lieciniekus(Viņš svinīgi taisījās ceļā, visu labāko ņēma līdz, pat ar saimnieku norēķinājās un tad ardievojās ar katru.)
Savukārt Burbeka tēva galvenā problēma ir bailes no atmaksas. Tam par pamatu ir jaunībā izdarītais noziegums, kuram varonis vēl līdz šim nav varējis tikt pāri. Tāpēc tagad, darot tikai labus darbus un nesaņemot par tiem atlīdzību, viņš cenšas šķīstīties un atmaksāt nodarīto. (Ejot pie drauga pa ceļam palīdz katram – divas meitenes pļauj rudzus, bet kūlēja neviena. Pēc stundas lietum vajag nākt, bet Vijgriežu pļavā cilvēki tik tagad sākuši kaudzi mest, nu, vai tad var paiet garām?)…
