Protestantu reformācija (reformācija – pārveidošana, pārkārtošana) - 16. gadsimtā notikusī Baznīcas šķelšanās, atdalot trešo lielo kristietības kustību, ar mērķi reformēt katoļu baznīcu Eiropā. Jau esošajiem diviem virzieniem – katoļu un ortodoksālajai baznīcai pievienojās trešais virziens – protestantu konfesija, kura iedalījās sīkākos dalījumos - luterāņu konfesija, anglikāņu, kalvinistu, baptistu un citas reformētās baznīcas. Tās oficiālais sākums meklējams Vācijā, 1517. gadā. Tajā gadā kāds augustīniešu ordeņa mūks, Mārtiņš Luters, piestiprināja pie Vitenbergas pils baznīcas durvīm savas 95 tēzes. Tēzes bija kā aicinājums zemniekiem uz disputu (zinātnisks strīds, debates pēc kāda vērienīga paziņojuma, lekcijas, referāta, ar ideju nonākt līdz mērķim) par indulģencēm. Indulģences – grēku izpirkšanas zīmes, kuras varēja iegādāties par naudu. Bet, tā jau ar nodokļiem apkrautajiem pilsoņiem, šādas indulģences prasīja pēdējo naudu, kas aizplūda Baznīcai un tikai realizēta bieži vien absurdās jomās, darbībās. Tēzēs tika iekļauti arī dažādi uzdevumi un prasības no baznīcai, kā, piemēram, uzlabot reliģijas morālo ieguvumu – dievkalpojumi jāsniedz attiecīgās draudzes dzimtajā valodā, Bībele jātulko, jāatver skolas, ļaujot cilvēkiem apgūt lasītprasmi.
Iemesli, kas noveda līdz reformācijas idejai Baznīcā bija šādi – Baznīcas pakļautībā bija ne tikai garīgā, bet arī laicīgā vara, līdz ar to, nesamērīgi sadalītā vara valstīs radīja ekonomiskas problēmas zemākajiem slāņiem.…
