Pēc latviešu tautasdziesmām, teikām, pasakām, parunām un sakāmvārdiem var spriest par seno latviešu tiesisko apziņu, tiesisko domas attīstības līmeni un tautas nerakstītiem jeb paražu tiesībām.
Kas tad ir paražu vai ieradumu tiesības? Profesors Arveds Švābe uz to atbild: „tās ir tiesības, ko nav devis likumdevējs, bet kas līdzīgi valodai iegūst un patur savu saistošo normatīvo spēku vienādas ilgas lietošanas un ievērošanas ceļā, kļūstot par masu uzvešanās noteicēju tiesiskā dzīvē.”
Savas domas pamatojumam profesors Arveds Švābe min Fridrīhu Savinjī, tiesību vēsturiskās skolas pamatlicēju. F.Savinjī uzskatīja, ka tiesības ne mirkli neatrodas miera stāvoklī, bet attīstās un nomirst līdz ar tautu un tās nacionālajām īpatnībām.
Plaši lietojamie juridiskie termini „likums” un „lēmums” sakņojas tālā pagātnē. Vārdam „lemt” līdzās ir daļēji aizmirsts termins „likt”. No tā acīmredzot cēlies vārds „liktenis”. Vārdam „likt” tautas tradīcijās ir īpaša nozīme. Laima kā likteņa dieviete – sabiedrības kārtotāja. Viņas darbība ar tiesiskām sekām izpaužas likumā. Likums ir saistoša sakrāla tiesību norma, ko cilvēks nevar grozīt un tāpēc to uzskata par nenovēršamu likteni. Kas no objektīvo tiesību viedokļa bija likums, tas subjektīvās tiesībās tika uztverts par atsevišķas personas vai veselas kārtas likteni…
