Apziņa ietvet pašreizējās domas un jūtas – cilvēka apzināto apjautu, ko saziņā izsaka ar konkrētas valodas vārdu palīdzību rakstveidā vai mutiski.
Priekšapziņa ietver tās domas un jūtas, kuras cilvēks neapjauš, taču spēj viegli ieviest apziņā. Piemēram, brīdī, kad tiek lasīta grāmata, viņam droši vien trūkst skaidras apjautas par savu mēli, taču tikko tai pievērš uzmanību, tā sāk to skaidri apjaust. Tāpat ir ar balss skanējumu runas laikā. Pievēršot uzmanibu, cilvēks ir spējīgs mainīt tās augstumu, skaļumu, spēku, kā arī rezonantisko skanējumu.
Neapziņa ietver nepieņemamus, no apzinātās daļas izstumtus impulsus un konfliktus, ko cilvēks neapjauš. Piemēram, cilvēkā var perināties pašam nepieņemamas dusmas vai naids pret tuvu draugu, taču viņš šīs jūtas neapzinās.
Par verbālās saziņas pamatelementu tiek uzskatīts vārds, kas realizējas rakstiski vai runā. Savukārt neverbālā saziņa tiek dafinēta kā noteiktas cilvēka reakcijas, emocijas un sajūtas, kas izpaužas balss skanējumā un „ķermeņa valodā”, un netiek atklātas vārdiski rakstiski vai mutiski, jo saskarsmē cilvēks piedalās ar visu savu dzudzveidīgo iekšējo pasauli.
Apgalvojumu par balss zīmju grupas patstāvību apstiprina arī A.Merabiana pētījums, kur jau tiek minēti trīs patstāvīgi saziņas izpausmju līmeņi. Pie tam mūsdiennu psihologi un sociologi ir pierādījuši, ka būtiska atšķirība pastāv starp balss un ķermeņa emocionālo izpausmju rašanos. Ja balss izteiksmes faktori ir gan iedzimti, gan dzīves laikā iegūti, tad ķermeniskās izteiksmes faktori veidojas un tiek apgūti tikai dzīves laikā.
…
