No latviešu tautasdziesmām jau var spriest par to kur un kā mūsu senči ņēmuši sievas :
„Šī novada es meitiņa,
Ne šo puišu līgaviņa
Pār novadu mans prātiņš
Pār novadu arājiņš ”
Šī latvju daina liecina, ka bāliņš nav precējies savā dzimtā un novadā, bet svešās tautās un pārnovadā. Pārnovada būšana - novada būšanas pretstats, un kamēr zemnieki bija saistīti pie kunga novada, vienīgi līgava vai līgavainis laulības nolūkos drīkstēja atstāt savu dzimtkungu un apmesties uz dzīvi sava laulātā drauga dzīves vietā – cita kunga pārnovadā. Sievas ņemšanu no pārnovada mēdza dēvēt par „pārprecēšanu”. Tāpat lietoja arī teicienu „meitu izdod tautās”, kuru , starp citu, var dzirdēt vēl mūsdienās.
Šāda kārtība pastāvēja ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs, pie kam Latvijā stingri raudzījās, lai meita neizietu pie vīra savos rados un dzimtā. Jāmin, ka neviena dzimta par velti negribēja zaudēt savas „māsiņas”. Lai tiktu pie sievas vajadzēja tās iegūt no „tautām” mainot, laupot vai pērkot.
Ja bāliņi un tautas apmainījās ar savām jaunavām, tad teica, ka tautu meita paņemta atdošām, t. i. , sievas vietā bāliņš deva tautām savu māsiņu :
„Brālīts ņēma tautu meitu,
Solīj mani atdošām.”
Bet vēl biežāk sievas zaga jeb laupīja. Neskatoties uz katoļu baznīcas aizliegumu, vēl 16. gs. sievu zagšana bija pilnā spēkā, un Valmieras landtāgam 1514. g. vajadzēja lemt par sievu zadzēju sodīšanu ar nāvi.…
