Visā cilvēces vēsturiskās attīstības gaitā valsts un sabiedrības nepieciešamo vajadzību apmierināšanai ir pastāvējuši nodokļi un nodevas kā sabiedrības kopprodukta pārdales instruments. Nodokļu maksāšana ir valsts varas administratīva jeb spaidu funkcija attiecībās ar sabiedrību, tāpēc nodokļu maksāšana antīkajā laikmetā brīvam cilvēkam tika uzzkatīta par kauna lietu. Šis princips, ka sabiedrības dižciltīgās kārtas bija brīvas no nodokļu maksāšanas uz pārējās sabiedrības rēķina, tika saglabāts un ievērots arī viduslaikos un jaunajos laikos.
Senākās liecības par muitošanu Latvijas teritorijā ir fiksētas 12.-13.gadsimtā. Tajā laikā kā nozīmīgākās tirzniecības artērijas kalpoja visas Latvijas lielākās upes - Daugava, Gauja, Lielupe un Venta. Lielākā no tām Daugava bija tranzīta ceļš no Skandināvijas uz Krievzemi un otrādi. Gar Daugavas krastiem veda arī vairāki sauszemes ceļi no Lietuvas, kas, šķērsojot upi, stiepās līdz Pleskavai un Novgorodai. Nodevas netika iekasētas par tranzīta precēm vien, tās iekasēja arī par vietējos tirgos piegādātajām precēm. Vietējo kungu rīcībā bija noteiktas administratīvas sviras, lai to realizētu. Piemēram, Jersikas Visvaldim, pēc Livonijas Indriķa hronikās teiktā, piederēja pilis abos Daugavas krastos iepretim viena otrai (Jersika un Dignāja), un var pieņemt, ka neviens preču transports nav ticis garām šai "muitnīcai" bez maksājumiem. Līdzīgā veidā Daugavas ūdensceļš ticis kontrolēts un pārraudzīts arī Lībiešu novados. …
