G.Grīns, izcils angļu rakstnieks, savos darbos lielu uzmanību pievērš morālajiem principiem, ticības un neticības problēmām, baznīcas un priestera kultam.
“Spēks un slava” ir viens no Grīna labākajiem romāniem, kurā kontrastē ticība un neticība, un ir parādīta pienākumu problēma.
Šī romāna galvenie varoņi – leitnants un priesteris personificē divus kontrastējošos polus: jaunais leitnants ir baznīcas ienaidnieks, kas meklē priesterus, lai viņus nogalinātu, un priesteris - vienīgais, kas ir palicis dzīvs pēc vajāšanas. Kontrasts, uz kura romāns ir pamatots, ir jau tā nosaukumā. “Spēks” ir leitnants – likuma, varas un autoritātes pārstāvis. Viņš izmanto visu savu varu, lai iznīcinātu pēdējos priesterus, kas ir vēl palikuši dienvidu Meksikā. Līdzīgi, kā pēckara laikā Padomju savienības “varoņi” bija vajājuši inteliģenci un tās pārstāvjus, leitnants dara visu iespējamo, lai iznīcinātu priesteri: “Tiekšanās pēc varas ir radušās bailēs. Tie, kas nebaidās no saviem kaimiņiem, neredz nepieciešamības valdīt pār tiem” (B. Rassels). Tajā pašā laikā leitnants baidās no baznīcas. Viņa vara dod viņam iespēju pārliecināties, ka pēdējais priesteris ir nogalināts, kā arī saprast, ka ar tā nāvi inteliģences cīņa ar varas pārstāvjiem nebūs beigusies. Tieši otrādi, tā ir tikko sākusies. Priesteris pārstāv “Slavu”, tāpēc ka cilvēki turpina ticēt un gaidīt labākus laikus, kas ir saistīti ar inteliģences un svētā gara atdzimšanu.…
