Personas tiesiskais statuss Senajā Romā

Visur, kur izplatīta Eiropas civilizācija, interesējās par romiešu tiesībām, neatkarīgo tautas, rases, valsts formas, politiskajiem uzskatiem un citiem apstākļiem. Romiešu tiesības savā vēsturiskā attīstībā ir ieguvušas tādu raksturu, kas piemērots dažādām tautām un dažādiem dzīves uzskatiem. Tāpēc šīs tiesības var apzīmēt par universālām. Šāda rakstura izveidošanos veicināja galvenā kārtā divi faktori: ilgais attīstības laiks, kas sekmēja dzīves derīgo tiesību normu izlasi un svešu tautu līdzdalība šo tiesisko noteikumu radīšanā.
Tūkstošgadu ilgā romiešu tiesību attīstības laikā sevišķi nostabilizējās privāto tiesību nozare. Publiskās tiesības vairākkārt mainījās, bet atsevišķo pilsoņu interešu kārtošana turpinājās nepārtraukti ilgu attīstības laiku. Zīmīgi, ka nevis romiešu publiskās, bet gan privātās tiesības ir iekarojušas jauno pasauli, jo tās ir piemērotas dažādām valsts iekārtām.

Pirmsākumā personu tiesību kā tādu nebija - visi romieši kā karavīri bija vienlīdzīgi kviriti un bija tikai publiskās tiesības.
Latīņu vārds persona ir juridisks termiņš, ar kuru Romas valstī apzīmēja tikai brīvu cilvēku, bet ne vergu, jo vergs pēc juridiskā stāvokļa bija lieta (kustamais īpašums). Cilvēks un persona nebija sinonīmi. Tikai personas romiešu tiesības atzina par tiesību subjektiem, bet vergus uzskatīja par tiesību objektiem, kurus varēja pirkt un pārdot. Personām kā tiesību subjektiem bija tiesībspēja. Šajā jēdzienā bija ietvertas vairākas atsevišķās tiesības: tiesības balsot tautas sapulcē; lemt politiskus jautājumus; tiesības līgt visāda veida līgumus, iegūt īpašumā visādas lietas (arī vergus), taisīt testamentus, pieņemt mantojumus utt; tiesības tikt ievēlētam valsts amatā. Vergus romieši neuzskatīja par personām, un viņiem nebija tiesībspējas.

…